Rīgas Doms ir Latvijas evaņģēliski – luteriskās Baznīcas arhibīskapa katedrāle un viens no Latvijas garīgās dzīves simboliem. Rīgas Doms ir lielākā un viena no vecākajām sakrālajām celtnēm Latvijā un Baltijas reģionā no viduslaiku perioda. Tas apvieno sevī romānikas, agrīnās gotikas, baroka un jūgendstila iezīmes.
Katedrāles celtniecība
1211.gadā 25.jūlijā svētā apustuļa Jēkaba dienā aiz pilsētas nocietinājumu sienām bīskaps Alberts iesvētīja vietu jaunajai katedrālei, klosterim un bīskapa pilij. Doma celtniecībā sākās 13.gs. romānikas stilā. Plānojuma pamatā bija tā saucamais latīņu krusts. Sākotnēji celtniecībā tika izmantoti tēsti kaļķakmens bloki, vēlāk — lielformāta ķieģeļi. Baznīcas vecākajā — altārdaļā un austrumu šķērsjomā saglabājušās masīvas sienas, krusta velves un pusploces logu ailas.
Gotiskais stils ienāca ar vieglākām konstrukcijām, smailloku arkām, lieliem logiem un zvaigžņu velvēm. 14. un 15.gs. baznīcu paplašināja. Halles baznīca tiek pārbūvēta par baziliku, uzbūvēts tornis ar piramidālu astoņšķautņu nobeiguma smaili. Dienvidu un ziemeļu pusē piebūvētas kapelas.
1547. gada lielajā ugunsgrēkā pilnībā nodeg gotiskais tornis un ērģeles.
1594. – 1596. gadā uzcelts jauns tornis ar piramidālu smaili un divām galerijām.
1721. gadā baroka stilā pārbūvēts baznīcas austrumu zelminis un kora daļas jumts.
1775. gadā nojauc torņa smailes daļu virs vaļējās galerijas, jo tornis bija kļuvis nestabils.
1776. gadā nojauktās smailes vietā uzceļ šodien redzamo barokālo nobeigumu.
19. gs. otrajā pusē izveidota pseidogotiskā rietumu ieeja (arhitekts J.D. Felsko).
No 1885. gada līdz 1910. gadam Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļa veic remonta un restaurācijas darbus Katedrālē un klosterī. Šo restaurācijas darbu laikā Doms un klostera ansamblis iegūst savu šodienas veidolu.
Rekonstrukciju autori: Ilmārs Dirveiks, Kristaps Raits, Elita Grosmane.
No grāmatas: “Rīgas Doms. Arhitektūras un mākslas vērtības”, Elita Grosmane, Jumava, 2017