Skulptūras– Mozus un Jānis Kristītājs
autors- tēlnieks Pēteris Jozefs Imhofs (Imhoff, 1768–1844)
datējums – 1817.gads
materiāls – liepas koks
tehnika – griezts, eļļas krāsojums, zeltījums
izmēri, mm: 1800 x ~100
Altāra mensa
autors – pēc V. Neimaņa meta izgatavojusi Roberta Heizermana (Heusermann) firma
datējums- 1897.gads;
materiāls- priedes koks;
izpildījuma tehnika – būvgaldniecība, polihroms eļļas krāsojums, zeltījums
izmēri, mm – 4274 x 1164 x 810
Altāra retabls
autors – pēc V. Neimaņa meta izgatavojusi Heizermana firma
datējums- 1897.gads;
materiāls- priedes koks;
izpildījuma tehnika – būvgaldniecības izstrādājums, polihroms eļļas krāsojums, zeltījums
izmēri – 5029 x 3400 x 400
Restaurācija: 2014-1015
SIA Restore darbinieki: Aida Podziņa (polihromā koka restauratore- vecmeistare);
Andris Podziņš (restauratora palīgs);
Kaspars Burvis (kokgriezuma restaurators – meistars);
Altārglezna- “Kristus apskaidrošanās”
autors – Ernsts Gothilfs Bose (1785–1862) (Rafaela gleznas kopija);
datējums- 1821.gads;
materiāls- audekls;
izpildījuma tehnika – eļļa
izmēri – 2685 x 1842cm
Šo altāri 1897. gadā izveido pēc mākslas vēsturnieka un Rīgas Doma restaurācijas būvdarbu vadītāja Johansa Vilhelma Kārļa Neimaņa (Johann Wilhelm Carl Neumann, 1849—1919) meta. Divas skulptūras (Mozus un Jānis) un altārglezna ir saglabājusies no 1817. gadā iesvētītā Doma galvenā altāra. Skulptūras šim altārim izgatavoja Ķelnes tēlnieku dinastijas pārstāvis Pēteris Jozefs Imhofs (Imhoff, 1768–1844).
Altāris ieturēts neoklasicisma stilā. Altārgalda galos uz taisnstūra podestiem novietotas majestātiskas apaļskulptūras – pravieši Mozus un Jānis Kristītājs. Skulptūru griezuma plastika un formas izjūta liecina par izpildītāju augsto profesionalitāti un meistarību. Skulptūru autors neprecīzi traktējis Jāņa Kristītāja ikonogrāfisko atribūtiku, līdz ar to vēlākos laikos, kad pazūd daļa sākotnējās atribūtikas, literatūrā un dokumentos sastopami nosaukumi – apustulis Jānis, gan evaņģēlists Jānis.
Mozus ir viena no visnozīmīgākajām Vecās Derības personībām. Mozus, pēc Dieva pavēles, izved savu tautu no Ēģiptes verdzības un ved uz apsolīto zemi. Ceļā uz šo zemi Dievs tautai deva baušļus caur Mozu. Dieva dotie 10 baušļi simboliski tiek atainoti divos galdiņos – attiecības ar Dievu (1-3) un attiecības ar cilvēkiem (4-10). Dieva dotie 10 baušļi ir nemainīga Dieva griba visos laikos visiem cilvēkiem (2Moz 20; 5Moz 5):
Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Tev nebūs Tā̄ Kunga, sava Dieva, vārdu tukši un necienīgi lietot, jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu tukši un necienīgi lieto.
Tev būs svēto dienu svētīt.
Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.
Tev nebūs noslepkavot.
Tev nebūs laulību pārkāpt.
Tev nebūs zagt.
Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tuvāko.
Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.
Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam, pieder.
Rīgas Domā Mozus ir attēlots divās vietās – dienvidu joma apsīdas vitrāžā (kopā ar pravieti Eliju) un skulptūrā Marijas kapelas altārī.
Rīgas Domā Jānis Kristītājs ir attēlots trīs vietās – studentu luktā, kanceles durvīs un Marijas kapelas altārī.
Altārglezna “Kristus apskaidrošanās” aizņem retabla centrālo daļu.
Napoleona karagājiena laikā Rīgas Doms kalpoja, kā noliktava pilsētas iedzīvotāju pārtikas uzglabāšanai. Karastāvoklim beidzoties, Domā bija nepieciešamas veikt atjaunošanas darbus. Atjaunošanas darbu laikā, 1816.gada 3.martā tika pieņemts lēmums izgatavot jaunu altāri. Jaunajā altāra retablā tika uzstādīta Ernsta Gothilfa Boses (Bosse, 1785–1862) darinātā Rafaēla (Raffaello Sanzio, 1483–1520) gleznas “Apskaidrošana” kopijā par 1/3 mazāka.
Jaunā baznīcas altāra izvēle izvērtās par galveno sensāciju rīdzinieku acīs. Šis notikums kļuva par svarīgāko Rīgas pilsētas mākslas dzīvē. Visi gleznu gribēja redzēt savām acīm. Avīze pat parādījās sludinājums, ka “skatītkārajiem” baznīca bez grūtībām tiks atvērta jebkura laikā”.
Gleznā ir attēloti Mateja evaņģēlija 17.nodaļas notikumi. Jēzus ar trim saviem mācekļiem kalnā piedzīvo apskaidrošanas notikumu, bet tai pat laikā pārējie mācekļi sastopas ar zēnu, ko tie nespēj dziedināt. Glezna attēlo abus šos notikumus vienlaicīgi.
Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.”
Kad viņi aizgāja pie ļaudīm, Jēzum pienāca klāt kāds cilvēks, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš mokās ar mēnessērdzību un smagi cieš; viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja dziedināt.” Jēzus uz to atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu šurp pie manis!” Jēzus apsauca dēmonu, un tas izgāja no zēna; un viņš kļuva vesels tanī pašā brīdī. (Mt. 17:1-5. 14-18).