Autors: nav zināms
Datējums: 13. gadsimts
Tehnika: akmens kalums, polihromija
Materiāls: Dolomīts
Izmēri:
Restaurācija: 19. gs. beigas
Katru dienu mēs ieejam un izejam pa neskaitāmām durvīm. Kādas durvis mums ir atvērtas, citas slēgtas. Durvīm ir liela praktiska un arī dziļa simboliska nozīme. Durvis atver, slēdz, atdala un savieno. Baznīcas durvīm ir savs stāsts. Tās atdala sakrālo telpu no profānās, svēto no ikdienišķā. Sakrālā telpa palīdz cilvēkam atstāt ikdienas rūpes aiz dievnama sienām, noskaņoties Dieva lūgšanai un pārdomām par lielajiem dzīves tematiem.
Jaunajā Derībā (Jn. 10:9) varam lasīt Jēzus Kristus vārdus: “ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības”. Kristus ir durvis, pa kurām ieejot, cilvēks nonāk saskarē ar Dievu un piedzīvo atspirdzinājumu.
Par “mirdzošu dārgakmeni” dēvētais Rīgas Doma dolomītakmenī kaltais ziemeļu portāls izceļas ar senumu un augstvērtīgo māksliniecisko risinājumu. Baltijas jūras reģionā tas pieder pie agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. kristīgās mākslas paraugiem.
Slīpi sienā iemūrētā portāla uzbūve uzsver perspektīvisku dziļumu, kas atbilst vēlajam romānikas stilam. Portālu veido ritmiski atkārtotu puskolonnu un stabu mija, ko noslēdz labajā un kreisajā pusē atšķirīga vienlaidu kapiteļu josla. Šāda prakse bieži sastopama viduslaiku mākslā, un tai dažkārt tiek piešķirta simboliska nozīme, uzsverot labā un ļaunā pretstatu pāri. Kapiteļu dekoram Rīgas Domā izmantots stīgu un lapu ornaments. Labajā pusē starp augu elementiem pavīd cilvēka seja, pūķi vai putniem līdzīgas būtnes, kreisajā pusē dominē ritmiski stīgu vijumu atkārtojumi. Portāla smailloka pārsedzi veido profilētas arhivoltas un trejlapis durvju atvēruma zonā, kura galus noslēdz lilijas motīvs. Joprojām neatrisināts ir jautājums par portāla krāsojumu. Šodien redzamā pabalējusī polihromija saglabājusies no Doma rekonstrukcijas laika 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.
